Tikšanās ciklā "Laikabiedri” - sievišķīgi un cilvēciski par neērtām tēmām literatūrā. Rakstniece Dace Vīgante sarunā ar kultūras projektu vadītāju Liegu Piešiņu. 2024. gada 17. decembris.

Sarunu cikla “Laikabiedri” noslēdzošā tikšanās 2024. gada pēdējās dienās Ulbrokas bibliotēkas lasītājus aizveda pārdomās par skumjo ar gaišumu. Tikāmies, lai klausītos rakstnieces Daces Vīgantes teiktajā. Autores stāstiem raksturīgs lakonisms, pietuvināts skatījums uz ikdienišķu cilvēku iekšējo un ārējo pasauli. Līdzjūtība.

Daži no mums jau diezgan labi pazīstami ar autores daiļradi par lieliskiem atzīstot viņas stāstu krājumus “Ledus apelsīns”, “Tad redzēs”, “Bumbulītis”, garstāstu “Ledus okeāns” un romānu “Romantiķis”. Autore ir viena no labākajām latviešu rakstniecēm. Paldies, ka kopā izrunājām par skumjo ar gaišumu, tā Lea Vinka jeb Linda Vītuma – vēl neatpazīstama latviešu rakstniece. Lea Vinks ir pseidonīms, kas rada zināmu atstatumu starp personību un autoru, kas drosmīgi raksta dzeju, prozu un nodarbojas ar atdzeju. Linda uzvarējusi Vidzemes prozas lasījumu konkursā, kā arī piedalījusies prozas lasījumos Rīgā. Viņas darbi publicēti mēnešrakstā “Avīzes Nosaukums”, žurnālā “Strāva”, literatūras un filozofijas žurnālā “Punctum”. Kā saka Dace, Lea Vinks “latviešu literatūrā aizsācis sēru žanru”, ievedot lasītāju fantāzijas pasaulē. Pati Lea saka, ka “vārdi ir veids kādā milzīgu spriedzi vadīt laukā. Veids kādā pastāstīt to, kurā es pati to varu piedzīvot kā stāstu un pastāstot to citiem, izveidot saikni. Aptvert, noformēt stāstos, iedot formu, paskatīties un būt pēc tam. Rakstīšana ir terapijas veids, bet tas nedrīkst būt vienīgais, jo literatūra no tā cieš.”

Pasākumu vadīja Ulbrokas bibliotēkas kultūras projektu vadītāja Liega Piešiņa. Šajā pirmssvētku laikā risinātās tēmas bija atbilstošas sajūtām un noskaņojumam aiz loga – tumšs, nedaudz skumjš, nedaudz melanholisks, bet cerīgs un apcerīgs. Dace Vīgante gan sacīja, ka viņas stāsti nav joku pilni, lai gan dzīves sūrumu viņa tomēr mēģina pašķīdināt ar nedaudz humoristisku tekstu, ir darbi, kuros humora dzirksti nevar piešķilt, bet tur var rast līdzjūtību, ko izraisa citu bēdas, nelaime un kam raksturīgas skumjas, nožēla, arī vēlēšanās palīdzēt. “Par visskumjākajām lietām rakstīt ar tādu mazliet gaišu humoru un tādu nelielu ironiju, tas ir vislabākais veids kā runāt par skumjām lietām, par grūtībām.” Par tādu Dace Vīgante atzīst arī Viktorijes Hanišovas “Sēņotāju”. Tas ir veids kādā pasniegt traģiskas lietas, tā lai “lasītājs visu sajustu un viņā neatvērtos skumju bedre, lai sajūta būtu starp rindām.”

Kultūras žurnāliste Liega Piešiņa minēja, ka rakstnieki – vīrieši dažkārt slēpj negatīvo zem epizodēm ar seksuālu noslieci. Tas atspoguļojas, piemēram Januša Leona Višņevska grāmatā “Vientulība tīmeklī”. Sēru tēmu aizskar arī psihoterapeita, teologa un reliģijas psihologa Gata Līduma grāmata “Trīs vīri krogā, neskaitot kaķi : ciešanu breviārs”.

Turpinot šī vakara tēmu Dace Vīgante lasīja sava darba fragmentu – saruna ar māti no grāmatas “Romantiķis”. Autore runāja arī par tēva un mātes lomu bērna pasaulē. Par saikni starp vectēvu un viņa vēl nedzimušo mazbērnu, kas atspoguļota grāmatā. Rakstniece ļoti vēlas, lai lasītājs lasot šo un citas viņas grāmatas ir uzmanīgs, sajūt nianses un daudzslāņainību. Dace pati mēģina būt atvērta pret jebkādu literatūru. Viņa zina, ka tur ir iekšā visas domas un emocijas, zina ko cilvēks grib pateikt, tikai viņš to grib pateikt pa savam, tāpēc viņa ļaujas tam, ko mākslinieks vai autors grib parādīt. Viņa saka, ka visu laiku ir jāžonglē, “drusciņ paturi prātā savu lasītāju. Vai viņš varēs to manu ļoti simbolisko domu, ko es pati zinu, no kurienes viņa radusies – tā ideja, vai mans lasītājs to sapratīs. Es parasti to mēģinu kaut kā izbalansēt, lai viņam būtu nedaudz vieglāk.” Pieminot Georga Rubeņa jauno grāmatu “Gulbju nakts” sarunā ieviesās doma par to vai tiešām visam jānotiek viegli un ātri. Viešņām un vakara vadītājai vienojoties, tika nolemts, ka nekas, kas darīts dziļi un nopietni, tas nav ātri. Arī romānu rakstīšana. Vēl pievērsāmies izsūtīto tēmai, Liegai salīdzinot Daces “Ledus okeānu” un spēlfilmu “Melānijas hronika”, kas tapusi pēc Melānijas Vanagas grāmatu motīviem. Nobeigumā darba fragmentu par sērām lasīja Lea Vinks, bet Liega - fragmentu no izstādes “Veco grāmatu jaunā dzīve”. Papīrmākslas un mākslinieku oriģinālgrāmatu (artist book) izstāde Ulbrokas bibliotēkā daudzpusīgi demonstrē papīra un augu šķiedru izmantošanas iespējas un valodā runā par cilvēkam svarīgo – emocionālo labbūtību visos dzīves vecuma posmos.

Sarunu un šo tikšanos Dace Vīgante noslēdza ar balti siltām noskaņām jeb Ziemassvētku dzejoļiem. Un pasākuma apmeklētāji minēja to autorus, par veiksmīgu atbildi iegūstot kādu no Daces Vīgantes grāmatām.

Lasīti ļaudis! Ulbrokas bibliotēkas aizkadra cilvēks Diāna Kristapsone, nemanot fiksēja sievišķīgi emocionālo un tik patieso noskaņojumu. Paldies, uz tikšanos Jaunajā 2025. gadā! Uzsāksim jaunu sarunu ciklu “Domātājs” mākslā, literatūrā, kultūrā un žurnālistikā, kad uz tikšanos ar lasītāju tiks aicināti literāti, žurnālisti un vēsturnieki.

Ulbrokas bibliotēkas kolektīvs