Novembra četrpadsmitās dienas vakarā, starp diviem valstiskiem svētkiem, Ziemeļvalstu literatūras “Krēslas stundā” tikās bibliotēkas draugi un ziemeļvalstu grāmatu mīļotāji, lai kopīgi pasērstu pie nosacīta saimes galda un runātu par šīgada jubilāri – Islandi, kas šogad svinēja savu astoņdesmitgadi. Pasākuma dalībnieki tika iepazīstināti ar šajā gadā iznākušajām ziemeļvalstu autoru grāmatām kā pieaugušajiem, tā bērniem. Islandes autorus, savukārt, iepazinām caur Ulbrokas bibliotēkas krājuma islandiešu literatūras daļu, kas izdota arī senāk. Pievērsām vērību Islandes nosaukumam un vēstures faktiem. Kā saka Ziemeļvalstu literatūras nedēļas organizētāji, Ziemeļvalstu literatūras nedēļas galvenais uzdevums ir literatūras un kultūras iepazīšana. Tad nu literatūru turpinājām iepazīt caur skandināvu autoru atziņām. Kā zinām, šādas atziņas, aforismus katrs interpretējam pa savam un allaž ir saistoši uzzināt, piekrītam teiktajam vai nepiekrītam, tam kādas asociācijas šie teikumi mūsos raisa. Šoreiz pielāgojāmies nedēļas tēmai “Brīvība ziemeļos” un lasījām atziņas, kas veltītas karam, mieram, drosmei, brīvībai. Jāatzīst, ka par visai neviennozīmīgajiem skandināvu autoru izteicieniem katram bija savs viedoklis un notika aktīva diskusija.

Islandes pirmiedzīvotāja ir arī polārlapsa. Par lapsu un cilvēku stāstīts arī šīgada lasāmajā fragmentā no Sjouna grāmatas “Skugabaldrs” jeb “Ēnu lapsa”. Izdevums ir par smagām tēmām, bet viegli uztverams sajūtu, grāmatas radīto attēlu kontekstā. Šoreiz īsu fragmentu mums lasīja kultūras žurnāliste Liega Piešiņa. “Skugabaldrs” ir tautas pasaka par priesteri un lapsu medībām, taču šis stāsts skar arī Islandes vēsturi.

Grāmatās un ikdienā lasot ziņas bieži saskaramies ar Islandei raksturīgiem personvārdiem un vietvārdiem. Izrunāšanas vērti ir vien vulkānu nosaukumi – Eijafjadlajegidls, Ēraifajēkitls, Grimsvehtns. Tiesa islandiešu uzvārdi gan veidojas no tēva vai mātes vārda un galotnes, kas nozīmē “dēls’” vai “meita”. Vēl vairāk par Islandes kultūru varēja uzzināt, minot islandisku faktu patiesīgumu vai nepareizumu. Piemēram, ka Islandei nav savas armijas, tās galvaspilsētā Reikjavikā savulaik aizliegts turēt suņus, bet valsts augstākais punkts ir Hvannadalshnúkur smaile, kuras nosaukumu gan neizrunā kā “Hvannadālšņukurs”, bet tomēr – “Hvannadalshnūkirs”.

Mūsu starpā bija gan lasītāji, kas pagaidām vēl tikai sapņo par Islandes apceļošanu, gan tādi, kas tur jau bijuši un kļuvuši par šīs valsts aktīviem atbalstītājiem. Novēlam visiem bibliotēkas apmeklētājiem gan lasīt islandiešu literatūru, gan nokļūt pašā Islandē!

Ulbrokas bibliotēkas bibliogrāfe
Ieva Mūrniece